"Cilvēki pieviļ, darbs sabiedrības labā pieviļ, bet darbs zinātnes labā nekad nepieviļ. Zinātne iemīlē cilvēku, kas tai atdod sevi visu. Tā neskopojas atklāt savus noslēpumus tam, tos meklē. Zinātnes noslēpumi atklāj acij brīnišķīgu skatu, sirdij dod siltumu, bet prātam jaunus ierosinājumus. Zinātne nešķiro vai cilvēks ir bagāts vai nabags, vecs vai jauns, sabiedrisks darbonis vai pavisam vientulis. Tai tuvs katrs, kas spēj izjust tās noslēpumus, kam stiprs prāts un cieta griba."
E. Gudriniece, 31.12.1960.
"Mīlēšu jaunatni, zinātni un došu dzīvei, cik būs manos spēkos."
E. Gudriniece, 04.08.1960.
"Mutes varoņi zinātnei neder. Zinātne prasa cilvēkus ar asu domu un skaidru sirdi..."
E. Gudriniece, 01.03.1984.
E. Gudriniece (1948)
"Un tā iznāca, ka 1948. gada pavasarī Ķīmijas fakultātes diplomande (tagad akadēmiķe) E. Gudriniece veiksmīgi sintezēja furacilīnu (ārzemju sinonīmi – nitrofurāls, nitrofurantoīns) – ieguva skaistu dzeltenu kristālisku vielu, tad pamatīgāk izpētīja furfurola nitrēšanu, izstrādāja 5-nitrofurfuroldiacetāta iegūšanas metodi. Šis savienojums kļuva par sākumvielu furacilīnam."
Jānis Stradiņš
E. Gudriniece (1949)
"Un tālāk nāca galvu reibinoši augšupkāpieni – Emīlija Gudriniece kļuva par LVU Ķīmijas fakultātes dekāni (1956-1958), kopā ar profesoru Alfrēdu Ieviņu rosināja nozīmīgas reformas tolaik mazliet miegainās fakultātes dzīvē.
Sekoja Rīgas Politehniskā institūta (RPI) atjaunošana 1958. gadā un drīz vien pēc jaunā institūta pirmā zinātņu prorektora Alfrēda Ieviņa atkāpšanās no šī amata Emīliju Gudrinieci redzam jau institūta prorektora godā (1959-1962)."
Jānis Stradiņš
E. Gudriniece (1951)
"Taču ar rektoru Aleksandru Mālmeisteru viņa nesastrādājās, atgriezās dzimtajā fakultātē un pēc grūtām peripetijām galu galā atrada savu īsto vietu – ķīmijas pedagoģes, jauno studentu audzinātājas darbā un pašizveidotās Smalkās organiskās sintēzes tehnoloģijas katedras vadītājas amatā (kopš 1963. g.). Patiešām, viss nostājās savās vietās – administratīvām iemaņām apveltītais Aleksandrs Veiss (un nevis Emīlija Gudriniece) uz ilgiem gadiem kļūst par RPI rektoru, bet Emīlija stājas jaundibinātās, ļoti nozīmīgās un Padomju Latvijas attīstības vajadzībām atbilstošās katedras priekšgalā."
Jānis Stradiņš
1963. gadā E. Gudriniece izveidoja un 27 gadus vadīja Smalkās organiskās sintēzes tehnoloģijas katedru (tagad – RTU Bioloģiski aktīvo savienojumu ķīmijas tehnoloģijas katedra)
Katedras darbinieki (2003)
E. Gudriniece trešā no kreisās puses pirmajā rindā
Emīlijas Gudrinieces zinātniskās intereses bija saistītas ar slāpekli, sēru un skābekli saturošo heterociklisko savienojumu sintēzi un jaunu bioloģiski aktīvu vielu meklējumiem. Profesorei vienmēr likās svarīgs zinātnisko pētījumu praktiskais izmantojums: tā tika radīti antioksidanti rūpnīcai "Dzintars" un kušņi "Radiotehnikai".
Mūža nogalē Emīlija Gudriniece interesējās par krustziežu un citu augu eļļu, īpaši rapšu eļļas izmantošanu biodīzeļdegvielas ieguvei. Viņa bija šo pētījumu organizētāja un virzītāja Latvijā.
Biodīzeļdegviela Latvijā tagad un turpmāk – Emīlijas Gudrinieces raksts Latvijas Vēstnesī
Rapšu lauks
Photo by Karolina Grabowska from Pexels
"Emīlijas Gudrinieces vārds Latvijas ķīmijas vēsturē paliks gan ar veiktajiem teorētiskajiem pētījumiem par diketoniem un heterocikliem, par aromātisko un hidroaromātisko savienojumu hlormetilēšanu un sulfurēšanu, par pinonskābes un aminoskābju atvasinājumu sintēzi, gan ar praktiskajiem pētījumiem jaunu analītisko reaģentu sintēzes jomā, par jonolu un kosmētisko līdzekļu stabilizāciju, kušņiem, augu eļļām un biodīzeli – Profesores zinātniskais darbs atspoguļots vairāk kā 870 publikācijās un autorapliecībās. Viņa bija tā, kura pirmā sāka runāt par biodīzeļa ieguves iespējamību un nepieciešamību Latvijā, kura uzsāka un attīstīja šo pētījumu tematiku, kas tagad guvusi reālu piepildījumu dzīvē. Taču visvērtīgākais, ko Profesore atstājusi Latvijai, ir viņas izaudzinātie ķīmiķi – 31 zinātņu doktors un vairāk kā 800 organiskās sintēzes speciālistu."
Māra Jure