Kas ir plaģiāts
Plaģiāts ir cita autora darba vai tā daļas (literāra, zinātniska darba, izgudrojuma u. tml.) uzdošana par savu, publicēšana ar savu vārdu vai pseidonīmu.
Terminu un svešvārdu skaidrojošā vārdnīca
Plaģiāts – darba/ideju, kas aizgūtas no citiem avotiem, prezentēšana bez attiecīgās atsaukšanās uz šiem avotiem.
Plaģiāts jeb plaģiātisms ir apzināta vai neapzināta sveša darba vai idejas pilnīga vai daļēja piesavināšanās, uzdodot to par savu un nenorādot patieso autoru. Plaģiāts ir autortiesību pārkāpums. Par plaģiātu uzskata arī gadījumu, kad darba autors ir neskaidri vai nekorekti norādīts vai kad nav veiktas visas vajadzīgās formālās darbības darba izstādīšanai, pārpublicēšanai vai pavairošanai.
Akadēmiskais godīgums ir ētisko un profesionālo principu, standartu un prakses ievērošana un konsekventa vērtību sistēma, kas kalpo kā vadlīnijas lēmumu pieņemšanai un darbību veikšanai izglītībā, pētniecībā un akadēmiskajā vidē.
Plaģiāts var izpausties divās formās: valodā un informācijā. Abas formas ir nopietns pārkāpums: pirmā bez atļaujas piesavinās autora izvēlētos vārdus, otra – autora idejas un informāciju. Valodas plaģiāts izpaužas, piemēram, gadījumos, kad darba autors gan norāda, no kurienes ņemta ideja, uz kuru tas atsaucas, taču šī ideja nav pārstāstīta saviem vārdiem, un atsauce arī nav noformēta kā citāts.
Plaģiāts var būt gan apzināta negodīguma, gan paviršības, gan neinformētības rezultāts.
Plaģiāts ir viens no tipiskākajiem akadēmiskā godīguma pārkāpumu veidiem.
Plaģiāta vēsture
Termins "plaģiāts" cēlies no latīņu valodas plagiarius, kas nozīmē "nolaupītājs".
Jau 1. gadsimta romiešu dzejnieks Marciāls (Marcus Valerius Martialis) izmantoja šo terminu, lai sūdzētos par citiem dzejniekiem, kas zog viņa pantus. Negodīgus dzējniekus Marciāls aicināja maksāt par viņa intelektuālā darba rezultātu izmantošanu.
Vēl pirms tam Senajā Grieķijā ar plaģiāta atmaskošanu nodarbojās Bizantijas Aristofans. Būdams Aleksandrijas bibliotēkas kurators 195.-185. gados p. m. ē., viņš bija īsts bibliofils un toreizējās literatūras pārzinis. Viņš vērtēja arī dzejnieku sacensības, kur nežēlīgi apsūdzēja tos, kuri citu autoru darbus uzdeva par savējiem.
Marcus Valerius Martialis
1755. gada angļu valodas vārdnīca (A Dictionary of the English Language) terminu "plaģiāts" definēja kā noziegumu, kura pamatā ir literāra zādzība.
Plaģiāta definīcijas un viedokļi par to, vai tas ir noziegums, vai ētikas pārkāpums, laika gaitā ir
ievērojami atšķīrušies.
Eiropā viduslaikos plaģiāts bieži bija tikai normāla rakstīšanas sastāvdaļa. Autori apkopoja izlases no dažādiem reliģiskiem tekstiem, bieži pieņemot, ka lasītāji tos jau pazīst. Dažreiz viņi pievienoja atsauces rokraksta malās, bet dažreiz ne.
Gan Šekspīrs, gan Bendžamins Franklins, kā arī daudzi citi savulaik izmantojuši citu radītos sižetus un idejas.
Viljams Šekspīrs
Bendžamins Franklins
Tomēr 18. gadsimtā attieksme pret plaģiātu kļuva stingrāka. Parādījās autortiesību likumi, autoriem vajadzēja radīt kaut ko oriģinālu, nevis atkārtot vai apkopot citu idejas.
19. gadsimtā padziļinājās izpratne par plaģiātu un tika noteikti standarti pareizai citēšanai.
Kardināli situācija mainījās, kad parādījās digitālās ierīces un funkcija Copy&Paste. Līdz ar interneta attīstību pasaule piedzīvoja īstu plaģiātisma uzplaukumu, kad krāpniekiem kļuva pieejams milzīgs informācijas apjoms.
Mūsdienās cīņai ar plaģiātu tiek izmantota speciāla antiplaģiāta programmatūra. Tehnoloģijas attīstās, un tās izmanto abas puses, gan krāpnieki, gan akadēmiskās ētikas piekritēji. Akadēmiskā godīguma pārkāpumi kļūst arvien sarežģītāki, līdz ar to nepārtraukti tiek uzlabota arī plaģiāta noteikšanas programmatūra.